Sauc mani savā vārdā

Astoņdesmitie. Vasara. Itālija. Baseini. Intelektuāļi.

“Es sev pajautāju, vai vēlos radīt kaut ko, kas būtu saruna starp stāstu, varoņiem un šo kino mediju, vai arī, lai kā varoņi, tā arī stāsts vienkārši plūstu. Tad es sev teicu: “Pakāpies atpakaļ! Vienkārši notici šiem cilvēkiem un šai videi.” Un izvēlējos veidot filmu bezrūpīgākajā un vienkāršākajā veidā, kādā spēju. Tā droši vien ir filma, kuru es vislielākajā mērā esmu veidojis ar mieru sirdī, ļoti tiešā veidā pielietojot savu moto – dzīvot ar īstenu joie de vivre sajūtu,” režisors Luka Gvadanjīno žurnālam Variety raksturo filmu, ko veidojis pēc Andrē Asimana romāna motīviem. Tā stāsta par neparasti dziļām jūtām, par pieaugšanu, par romantiku un romantismu, par aizspriedumiem un gluži pretēji – par brīvību no tiem.